Pat ja draugi mani atstātu

    Vai tu arī esi baidījies no vientulības, ka tevi varētu pārprast un atmest kā nevajadzīgu un nekam nederīgu?

    Kopš es sekoju Jēzum, man ir jāmācās būt mierā ar sevi un rast savu vērtību Viņā un patiesībā, ko Viņš par mani domā. To it nemaz nav viegli izdarīt, jo Dievs nav fiziska būtne, kura mums ir fiziski blakus mierinot un stiprinot. Dievs ir daudz augstāks par materiālo pasauli, arī Viņa līdzjūtība un uzticība ir pāri mūsu saprašanai. Es to uzskatu par vienreizēju iespēju rūdīt savu raksturu, jo viegli ir paļauties uz to, ko redzi un vari satvert, bet tas ir tik izaicinoši, kad tava cerība ir neredzamās lietās šajā pasaulē.

    Būt kristietim ir grūti. Manī ir dziļš prieks, ka varu pazīt Jēzu, tomēr šīs dzīves pārmaiņas ir mainījušas manas attiecības un draudzības. Lai arī kā es vēlētos un censtos saglabāt draudzību ar cilvēkiem, ar kuriem dalīju dzīvi pirms es iepazinu Jēzu, tas ir ārkārtēji sarežģīti. Un, lai gan virspusēji nekas nav mainījies, tomēr pats pamats ir sakustējies, tu esi uz cita ceļa un bieži vien tas nozīmē, ka ceļi vairs neiet paralēli. Es nedomāju, ka Dievs vēlas mūs atšķirt no iepriekšējiem draugiem un paziņām, tomēr nepieciešamas lielas pūles un apņēmība saglabāt šīs attiecības. Bieži vien mums tam trūkst spēka, gudrības vai mīlestības. Mēs varam just šo dziļo atšķirību emocionāli, filozofiski, garīgi. Dzīves lielajos jautājumos mūsu uzskati ir atšķirīgi, dzīves grūtībās mēs meklējam dažādus risinājumus, dzīves mērķi un virzieni dabīgi kļūst arvien savrupāki...

    Tomēr, Dievs mūs aicina turēt mieru ar visiem cilvēkiem, mīlēt gan tuvos, gan ienaidniekus. Mēs kā kristieši dzīvojam ar pilnīgi citiem parametriem, mēs neesam perfekti, mēs daudz krītam un kļūdāmies, tomēr mūsu Glābējs Jēzus ir pilnīgs un uzticams. Viņš mūs māca mīlēt pēc sava piemēra - doties palīgā pazudušajam, atdot savu dzīvību par saviem draugiem. Šādai mīlestībai nav robežu, tā pārspēj saprašanu un uzvar visas atšķirības un naidu. 

    Kaut es mācētu mīlēt kā Jēzus.