Patiesība... ir?

     Ja katram ir sava patiesība, vai tā ir patiesība? Ja patiesība pati par sevi neeksistē, vai šis apgalvojums var būt patiess?

    Reiz es biju pārliecināta, ka katram ir tiesības uz savu patiesību, un katrs var dzīvot saskaņā ar šo savu patiesību, neskatoties uz to, ka tā, iespējams, nesakrīt ar citu cilvēku patiesību... taču, vai tiešām viss šajā pasaulē ir tik plandošs un gaisīgs kā cilvēka viedoklis? Ja katrs var dzīvot pēc savas patiesības, tad haoss valdītu pilnīgi visās realitātes jomās. Nebūtu objektīvu likumu un morāles, nebūtu tiesas un žēlastības, drosmes un nesavtības, darba un samaksas, iespēju un mācību, ko saņemam, izejot cauri pārbaudījumiem. Ja es redzu debesis zilā krāsā, bet kāds cits sarkanā, vienam no mums, vai nevienam no mums, būs taisnība, jo debesis nemaina krāsu pēc mūsu viedokļa. 

    Patiesība nevar būt relatīva vai atkarīga no mums, tai ir jābūt ārpus mums, pilnīgi neatkarīgai no mūsu sajūtām un iegribām, jo citādi tā kļūst tikai par viedokli. Ja mēs kā cilvēki ignorējam objektīvu patiesību un dzīvojam pēc savas, subjektīvās, cik tālu mēs varam aiziet savā neprātā un alkatībā? Es domāju, diezgan tālu, jo vēsture ir caurausta ar sāpīgiem piemēriem par personām un valdībām, kuras savu viedokli statīja pāri citiem. Piemēram, Hitlers uzskatīja, ka ir cilvēki, kuri ir mazāk vērtīgi nekā citi, tādēļ tas dod viņam tiesības nogalināt tūkstošiem "mazāk vērtīgo" cilvēku. Turpretī, Dievs jau no paša sākuma noteica, ka katrs cilvēks ir neizmērojami vērtīgs, un viņa dzīvība pieprasa cieņpilnu attieksmi. 

    Tieši šodien mums visvairāk trūkst patiesības un visvairāk tā ir vajadzīga. Patiesība ir absolūta, tā nav relatīva. Cilvēki pēc dabas ir mainīgas, emocionālas būtnes. Ja mēs mēģinām sevī atrast absolūtu patiesību, mēs to nevaram izdarīt, jo mūsu sajūtas, viedokļi un pat principi biežāk vai retāk mainās, uz tiem nevar paļauties. Patiesība no mums pieprasa ļoti daudz un ne visi vēlas to zināt vai tai piekrist, ne vienmēr tā ir patīkama vai pieņemama. Vienīgais, kas šajā pasaulē ir nemainīgs, ir pats Dievs, un paļaujoties uz Viņu kā kompasu, mēs varam objektīvi piedzīvot patiesību, kas ir absolūta, nemainīga un nesabojāta.

    

    Visinteresantākais man šķiet tas, ka patiesība nav tikai ārējs ideju kopums vai intuīcija. Patiesība ir persona. Jēzus, kurš izmainīja pasaules gaitu 2000 gadus atpakaļ, apgalvoja, ka Viņš ir patiesība. Bet kā tas ir iespējams? Kā cilvēks var būt patiesība? Varam lasīt, ka Dievs deva savu dēlu, lai mēs iepazītu to, kāds ir pats Dievs un caur Viņu mēs varētu piedzīvot to, kas ir pilnīga dzīve. Viena no dzīves iezīmēm ir patiesība. Tā ir tik nepieciešama pilnvērtīgai dzīvei. Tā mēs saprotam to, ko Jēzus teica:

Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. 

Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur mani. 

    Dievs vēlējās, lai mēs zinām patiesību. Viņš deva mums savu dēlu, lai varam piedzīvot patiesību un brīvību, ko tā sniedz. Tas mani kristietībā visvairāk uzrunā - visas pasaules reliģijas un garīgie guru sludina ceļu uz patiesību, uz atklāsmi, uz pilnību, bet Jēzus vienkārši norāda uz Sevi. Jo kā lai cilvēks aptver patiesību, ja ne caur sev tuvu un labi pazīstamu avotu - vēl vienu cilvēku? Un ne tikai cilvēku, bet draugu, kurš rūpējas, panes un atdod savu dzīvību par saviem draugiem?

Kur tu meklē patiesību?