Pazaudēt un atrast Dievu universitātē

           Uzsākot studijas, biju tikko izgājusi no neveiksmīgām attiecībām, pārvarējusi depresiju un vienkārši izslāpusi pēc “īstās dzīves” uzsākšanas. Biju nolēmusi beidzot atlaist vaļā visu, kas ir bijis līdz šim un baudīt to, ko dzīve man piespēlēs. Mani jau no bērnības aizrāva kultūra un māksla, tādēļ izvēle studēt tieši šo sfēru bija pašsaprotama. Būt pilnīgi jaunā pilsētā un studiju vidē bija tik aizraujoši un anonīmi – es varēju sākt celt savu “es” no jauna, jo mani neviens nepazina. 

Studijas pavadīju meklējot iespējas piedzīvot vairāk no mākslas pasaules – izstāžu atklāšanas, pasākumi, ballītes, izrādes, universitātes balles. Likās - jo vairāk sevi stumšu sabiedrībā, jo ātrāk satveršu to īsto dzīvi, ko nepārtraukti meklēju. Manī dzīvoja ilgas pēc otrās pusītes un domās tvēru katru adekvātu puisi kā potenciālo draugu. Šāda neveselīga attieksme nāca man līdzi jau no jaunības gadiem. Beidzot jutos pārliecināta par sevi un tam līdzi nāca seksuāla brīvība - nebija nekādu saišu, tādēļ varēju eksperimentēt ar attiecībām, nejusties atbildīga vai piesieta vienam cilvēkam, meklēt un pārbaudīt savas fiziskās un emocionālās vēlmes.  Arvien biežāk sāku lietot alkoholu un šī lietošana pārauga ikdienas ieradumā – katru dienu pēc darba vai lekcijām, mani besis un nogurums veda uz veikalu pēc ķiršu alus vai sidra pudeles. Kad to izdzēru, likās, ka diena tomēr ir bijusi veiksmīga un noslēgta uz pozitīvas nots. Dažas reizes sanāca arī pāršaut pār strīpu, taču aptvēru, ka ko tādu piedzīvot vairs nevēlos. Tomēr ikdienas pudele (bieži vien divas, trīs) palika ar mani. 

Studiju gaitā satiku grupiņu ar kristīgiem jauniešiem, kuri organizēja vērtīgas laika pavadīšanas aktivitātes studentiem, kas man bija patīkams pārsteigums. Sāku iesaistīties viņu aktivitātēs, un tas man deva vērtības apziņu studiju anonīmajā vidē. Alkohols vēl palika manā ikdienā, bet ļoti gribēju tuvoties kaut kam citādam un šķietami patiesam. Pienāca vasara un es piedalījos kristīgu studentu nometnē un tas bija kā svaigs gaiss manā dzīvē. Taču pa vasaru biju ļoti aizņemta strādājot viesu namā un atkal iekritu tādā kā ritenī ar ballītēm, piedzīvojumiem un alkoholu. Es nedzēru daudz, taču regulāri. Es nebiju slikts cilvēks, taču nedzīvoju labi. Es visu laiku gribēju vairāk un vairāk, aizpildīt tukšumu, kas manī bija radies jau sen un izskatījās, ka pasaule to tā arī nespēj piepildīt...

Sākoties jaunajam studiju gadam, mana dzīve bija pilnīgi apgriezusies kājām gaisā. Vasara bija pavadīta vienā nebeidzamā tusiņā ar māksliniekiem, mūziķiem un piedzīvojumiem. Visur, kur gāju, vērās vaļā jaunas durvis un iespējas. Piedalījos projektos un iepazinos ar aizraujošiem cilvēkiem, tika veidotas draudzības, plāni un sadarbības. Iepazinos ar puisi, kurš bija īsts sapnis – izskatīgs, izglītots, pārzināja mākslu, mūziku un literatūru, nāca no turīgas ģimenes un mīlēja ceļot un doties spontānos piedzīvojumos. Viņš manī ātri ieķērās (ah, itāļi!) un pat noīrēja dzīvokli manā pilsētā, lai būtu man tuvāk un rakstītu savu topošo grāmatu. Visas manas kvēlākās vēlmes sāka piepildīties. Puisis pat nopirka mums aviobiļetes uz Romu, plānojām pēc tam apceļot ASV. Visam pa vidu alkohols, negulētas naktis, emociju augstumi un kritumi… 

 

Kaut kas tajā visā ļoti trūka. Bet viss taču bija! Viss, par ko biju sapņojusi. Sāku arvien spilgtāk just, ka neesmu viena un kā Dievs runā uz manu sirdi - likās, ka mani kāds rausta aiz krekla malas un saka: “Bet kā ar Mani? Kur ir mana vieta tavā "lieliskajā" dzīvē?” Šī balss bija tik maiga, bet tik spēcīga. Es gribēju tai atsaukties, tomēr es nevarēju izlemt kādu dzīvi es sev vēlos – satvert visas šīs redzamās, aizraujošās lietas, ko apkārtējā pasaule man piedāvāja vai tomēr atsaukties šai balsij, kura bija tik vilinoša, taču neziņas pilna. Vairākas nedēļas es cīnījos ar sevi, mēģināju saprast, ko man darīt, ko man izvēlēties. Likās, ka pārplīsīšu uz pusēm, jo šie divi ceļi mani tik spēcīgi vilka katrs uz savu pusi. Tajā laikā sāku iet jaunā draudzē, kura pilnībā atšķīrās no rituālu pilnās baznīcas, kurā gāju kā mazs bērns. Man regulāri piezvanīja kristīgs draugs no studentu organizācijas*, kurš aicināja uz studentu aktivitātēm un interesējās par mani, taču nebija informēts par cīņām, kurām gāju cauri. Es cīnījos, taču, kā parasti, viena pati. Man bija kauns apkārtējiem stāstīt, ka dzīve, ko biju ieguvusi un kura likās lieliska, tagad man lika šaubīties. Sāku atsvešināties no puiša un izlēmu nedoties ar viņu uz Romu. Kādā brīdī es stāvēju savā dzīvoklī un skaļi teicu: “Viss. Dievs, es izvēlos Tevi. Man nevajag neko citu, es izvēlos Jēzu. Es nezinu, kā tagad būs, bet es izvēlos Tevi.”

Pēc dažām dienām nokļuvu lielā kristīgā pasākumā Ķīpsalas hallē un atdevu Dievam visu, kas es biju – depresiju, mazvērtību, attiecības, savus sapņus un vēlmes. Es atzinu, ka vairs netiku galā un lūdzu Viņa palīdzību. Es vairs negribēju dzīvot tikai sev un savām iegribām - es vēlējos patiesību savā dzīvē. Tajā vakarā pilnīgi viss izmainījās – mana uztvere, mans raksturs, manas vēlmes, mani ieradumi. Es biju pilnīgi jauns cilvēks, ar jaunu sirdi. Man iepriekš bija licies, ka izvēloties ticību un Dievu, es zaudēšu savu brīvību un identitāti, kļūstot par pelēku, vienmuļu cilvēciņu, kādi man līdz tam likās kristieši… Taču tā vietā es ieguvu tādu brīvību, par kādu nekad nebiju pat sapņojusi! Es kļuvu pa īstam brīva, piepildīta un mierpilna, un to man vairs neviens nevar atņemt, jo tas nenāk no cilvēkiem vai apkārtējās pasaules, bet no Dieva, kurš ir bezgalīgs, mīlošs un varens.

            Sāku mācīties ģitārspēli, jo sajutu savā sirdī slavas un pateicības dziesmu par šīm milzīgajām izmaiņām, ko Jēzus bija paveicis manā dzīvē. Sāku lasīt Bībeli, lai iepazītu, kāds ir Dievs un kādēļ Viņš mani tik personīgi uzrunāja. Iepazinu Bībeli kā cilvēces vēstures un gudrības grāmatu, kā Dieva vārdu, kas ir dzīvs arī šodien. Sāku meklēt iespējas iesaistīties draudzē un savā universitātē – apkārtējie mani vairs nepazina un no sākuma bija jocīgi atzīties, ka tas viss ir pateicoties Dievam. Alkohola atkarība bija kā ar nazi pārcirsta tajā vakarā, mazvērtības kompleksi, kaitīgie ieradumi un tukšums bija dzēsti... 

            Lai gan uzsāku studijas ar pilnīgi citu nostāju, tomēr šajā laikā atradu dzīvu ticību, draudzi un jaunu ceļu savai dzīvei – Dievs pārvērta manas kļūdas par Viņa uzvaru. Šobrīd kalpoju kristīgā studentu organizācijā* un piedalos evaņģelizācijā. Vēl pirms gada ne spēlēju, ne dziedāju, ne biju pietiekami zinoša, lai varētu kādam palīdzēt smagos brīžos. Tagad Dievs mani lieto ar manu liecību dažādās platformās un caur personīgām attiecībām ar cilvēkiem, kuri vēlas uzzināt par Dievu vairāk. Ar draudzeni uzsākām raidierakstu jaunām sievietēm, ko sauc "Sirdsdraudzenes". Dievs mani ir pilnībā izmainījis un devis man daudz vairāk nekā cerēju un vairāk nekā man jebkad būtu bijis bez Viņa. Viņam ir tik daudz patiesa, skaista un laba katram no mums, ja tikai izvēlamies drosmīgi teikt JĀ un sekot Jēzum. 

        Es ticu, ka tevi šis stāsts uzrunāja un, ka tavs ceļojums meklējot Dievu tiks svētīts un atalgots. Varbūt varam apspriest šo tematu pie kafijas tases? 

Raksti man uz krasovska.viktorija@gmail.com :)

"Meklējiet Dievu, kamēr Viņš ir atrodams. Piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!"

Pravieša Jesajas grāmata 55:6

*Latvijas Kristīgā studentu brālība