Ja esi apvainojies uz Dievu…

    Iespējams, kādā dzīves posmā vai brīdī tev tik ļoti vajadzēja palīdzību no debesīm, bet nekas nenotika. Kad tev visvairāk vajadzēja atbalstu vai glābšanu, Viņš neko nedarīja. Klusums. Un tu nolēmi, ka nav vērts ticēt. Es tevi nevainoju. Ja skatām lietas, kādas tās ir no redzamās puses, tad ticēt Dievam ir absurdi. Pasaulē plosās katastrofas, terorisms, slimības, bads un netaisnība. Mēs zogam, krāpjam, aprunājam un saminam. Vairāk vai mazāk, bet tomēr mēs visi. Bet, ja nu viss ļaunums tieši parāda to, ka Dievs eksistē? Apziņa par ļauno mums ir tikai tādēļ, ka ļoti labi apzināmies labā standartu. No kurienes mums nāk šī izpratne? Autors un teologs K.S. Luiss reiz teica: 

“Kā mēs varam zināt, ka līnija ir šķība, ja nekad neesam redzējuši taisnu līniju?”

    Vai šī izpratne par labo un ļauno nāk no nejaušām sakritībām evolūcijas ceļā vai tomēr ir kāds labā standarts, kas atrodas ārpus mums, bet kura zīmogs ir uzlikts uz katras no mūsu sirdīm? Ja Dievs eksistē un, ja Viņš mums ir devis brīvo gribu dzīvot pēc saviem ieskatiem, tad kādēļ mēs viņu vainojam tad, kad kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta? Vai Viņam būtu jāiejaucas katru reizi, kad kāds vēlas darīt ļaunu no savas brīvās gribas? Kādēļ mēs viņu nemeklējām, kad viss bija labi? Vai Dievs ir kruķis, kuram mūs jāstutē grūtībās, bet kas tiek atmests, kad varam iet paši?

    Esmu dzirdējusi daudzus stāstus un pati pieredzējusi, kad kādā smagā dzīves brīdī, cilvēks ir gaidījis brīnumu, kurš tā arī nenotika, un tas ir radījis aizvainojumu pret Dievu vai citiem ticīgajiem. Pirmkārt, mēs esam tikai cilvēki. Pat mūsu “labākie” nodomi bieži vien kādu sāpina un mēs kļūdīgi pieņemam, ka ideāli cilvēki eksistē vai šāds statuss ir kādā veidā sasniedzams, vienalga – kristiešiem vai nē. Otrkārt, ja Dievs iejauktos katrā nepatīkamajā brīdī un izdzēstu vai mainītu to, tad mēs vairs nedzīvotu savu dzīvi, bet Viņa. Ja kāds dara pāri otram, un Dievs šo cilvēku aptur, viņam tiek atņemta viņa brīvā griba darīt ļaunu. Dievs mūs radīja brīvus – mīlēt un sāpināt, celt un graut, uzticēties vai novērsties. Izvēle ir mūsu rokās.

Iespējams, kāds sāpīgs notikums mūsu dzīvē katapultēs kādu lielāku un skaistāku iznākumu kaut kad vēlāk, varbūt pat ne mūsu dzīves laikā. Mēs neredzam kopējo ainu, taču Dievs ir ārpus laika un telpas, un redz katru detaļu no sākuma līdz beigām. Vai būtu absurdi uzticēties Viņa redzējumam, ja mūsu skatupunkts ir ierobežots, bet Viņa ir bezgalīgs? Pat mūsu neveiksmes, ciešanas un zaudējumi ir daļa no lielāka stāsta, kuru mums šobrīd aptvert ir grūti. Mūsu rokās ir izvēle uzticēt katru no tiem mīlošam un visu zinošam Tēvam, vai pagriezt muguru aizvainojumā un cīnīties pašiem.

Tas, ka mēs darām ļaunu, tikai parāda to, ka mums izmisīgi vajag Dievu. Viņš ir labā, patiesā, godīgā un skaistā standarts. Viņš ir gatavs pieņemt tevi tādu, kāds esi un iet ar tevi kopā tevis transformējošajā ceļā. Zini, kādēļ? Jo Viņš pats kļuva par cilvēku, lai saprastu, kā tu jūties un dotu tev cerību uz glābšanu.

“Jo mums nav dots tāds glābējs, kurš nespētu just līdzi mūsu vājībām, bet tāds, kurš pats tika kārdināts visās lietās, tomēr neļāvās kārdinājumam un grēkam.”  Bībele, vēstule ebrejiem 4:15

    Uzticies, ka katrs pārbaudījums ir daļa no tava ceļa pie Dieva. Tavs stāsts ar visiem tā smagajiem brīžiem kļūs par iedvesmas stāstu kādam, kurš pats iet cauri sāpju un bezcerības periodam. Ar Dievu tavas ciešanas nekad nebūs veltīgas, bet tiks pārvērstas uzvarā un stiprinošā liecībā par Tēva uzticību un mīlestību pret cilvēci. Uztici savas ciešanas Viņam un nebaidies ar savu dzīvi aust krāsām bagātu cerības stāstu citiem!

Ja vēlies parunāt par šo tematu vairāk, raksti man uz 

krasovska.viktorija@gmail.com vai Instagram @debesvanna

Dieva svētībā, Viktorija :)