Sapinušies tumsā

    Cilvēkus aizrauj tumsa. Bet kādēļ? Kādēļ mēs jūtam tādu vilkmi un komfortu tumsā? Es nerunāju par fizisku tumsu, kad gaismas ir izslēgtas vai ārā ir tumša nakts un tu atrodies svešā apkārtnē. Es domāju emocionālo tumsu, kas mums ļauj paslēpties un justies neaizskaramiem, nezināmiem, saprastiem.

    Es piedzīvoju dažus ļoti tumšus periodus savā dzīvē un tik labi atceros komfortu, ko sniedza tumsa. Manā dvēselē mita tik sāpīgs un žņaudzošs tukšums, tas alka pēc tumša un sabojāta pildmateriāla. Tas bija kā melnais caurums, kuru nekas nespēja piepildīt. Es meklēju jaunas un katru reizi ekstrēmākas lietas, ko tajā likt iekšā: cilvēkus, cigaretes, alkoholu, pornogrāfiju, apsētības, attiecības, jaunas aizraušanās, lietas, ieradumus, kas mani gremdēja, tomēr tumsa tikai barojās no tā. Cilvēks, kas ir radīts gaismai, nekad īsti nebūs laimīgs vai mierā ar tumsu. Viņš var ar to baroties, visādos veidos mēģināt ar to piepildīt savu sirdi, prātu, miesu... tomēr nekas neremdēs slāpes, uguni, kliedzienu. Visaplamākais šajā tumsā ir tas, ka tu tajā jūties kā mājās. Tev šķiet, ka tas ir viss, kas ir un kas būs. No tās tikt ārā ir nežēlīgi grūti, jo tava daba sasaucas ar to, tā tevi pazīst un nelaiž vaļā. 

    Visgrūtākais, ko man nācās izdarīt, ir pieņemt lēmumu tur nepalikt. Tas bija tik grūti, ka šķita, ka cīnos ar vējdzirnavām, jo mana tumsu mīlošā būtne bija tik komfortabli tur iesakņojusies. Man šķita, ka zaudēšu sevi, ja izvēlēšos gaismu. Tieši tik maldīgi un aplami ir šie tumsas meli. 

    Mana dzīve pārvērtās, kad izlauzos no šīs cīņas ar sevi, noliku malā tumsu, kura mani paverdzināja un valdzināja un sekoju gaismai - Jēzum. Viņš ir patiesā gaisma, ko šī pasaule nepazīst un nepieņem. Un tomēr, Viņa spēkā mēs varam atstāt tumsu un kļūt pa īstam brīvi. Vai esi tam gatavs?

"Jēzus bija patiesā gaisma, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. 

Viņš nāca pasaulē, un pasaule caur Viņu tika radīta, bet pasaule Viņu nepazina."

Jāņa 1:9-10